Igaunija pirms trīs gadiem ieviesa pensiju sistēmas reformu, nosakot dalību pensiju 2. līmenī par brīvprātīgu un sniedzot iespēju cilvēkiem pašiem izlemt, kā rīkoties ar uzkrāto naudu. Kopš tā laika iespēju izņemt uzkrātos naudas līdzekļus pirms pensijas sasniegšanas izmantojuši vairāk nekā 200 000 cilvēku, turklāt absolūti lielākā daļa to izdarīja tikko pēc reformas spēkā stāšanās.[1] Luminor aktīvu pārvaldīšanas un pensiju uzņēmumu vadītājs Atis Krūmiņš šādu cilvēku lēmumu skaidro ar vēlmi apmierināt aktuālās finansiālās vajadzības vai realizēt kādus nepiepildītus sapņus. Tomēr, kā norāda eksperts, agri vai vēlu Igaunijas iedzīvotāji izjutīs šāda lēmuma finansiālās sekas, kas var diemžēl arī rezultēties finansiāli nestabilākās vecumdienās.
Dalība pensiju uzkrājumu otrajā līmenī Igaunijā bija obligāta pieaugušajiem, kas dzimuši pēc 1983. gada ieskaitot. Tomēr 2021. gadā ieviestā pensiju reforma šo noteikumu atcēla, ļaujot ikvienam jebkurā laikā izņemt savus uzkrājumus no otrā līmeņa vai pārtraukt veikt iemaksas. Kopš tā laika dalība otrajā līmenī ir kļuvusi brīvprātīga. Saskaņā ar 2021. gada datiem pirmajos trīs mēnešos pēc reformas aptuveni 149 000 cilvēku izņēma savus uzkrājumus no nedaudz vairāk nekā 700 000 aktīvo pensiju kontu. Aprēķini liecina, ka patlaban nepilni 30% to iedzīvotāju, kuri piedalījās pensiju 2. līmenī , ir izņēmuši savus līdzekļus no tā.
Iespēju izņemt pensiju 2. līmenī uzkrāto naudu galvenokārt izmantoja tie Igaunijas iedzīvotāji, kuriem līdz tam nebija izveidots nekāda veida uzkrājums, kuriem bija lieli kredīti, vai kuri nevarēja no bankas saņemt vēlamo aizdevumu, liecina Igaunijas Bankas informācija. Savukārt no turpmākas pensiju 2. līmeņa iemaksu veikšanas visbiežāk atteicās cilvēki vecumā no 25 līdz 54 gadiem, savukārt cilvēki vecumā no 16 līdz 24 gadiem un 55 līdz 64 gadiem uz pusi retāk pārstāja veikt iemaksas pensiju 2. līmenī.
Igaunijas dati liecina, ka kopš reformas ieviešanas aptuveni ceturtā daļa cilvēku, kas ir izņēmuši naudu, to ir izmantojuši patēriņam – lielākā daļa ir iegādājušies automašīnas un sadzīves tehniku. Savukārt aptuveni desmitā daļa ir izmantojuši naudu, lai atmaksātu aizdevumus. Eksperts gan vērš uzmanību, ka liela daļa cilvēku, kas izņēma naudu, ilgtermiņā faktiski zaudēja vairāk nekā ietaupīja. Tas ir tāpēc, ka pensiju fondu vidējā ilgtermiņa peļņa 20-40 gadu periodā var sasniegt 5-8% gadā, pārsniedzot vidējo inflāciju. Tas nozīmē, ka naudas vērtība pieaug straujāk nekā vispārējais cenu līmenis. Turklāt izņemot naudu priekšlaicīgi, Igaunijā ir jāmaksā 20% iedzīvotāja ienākuma nodoklis, kamēr, izņemot naudu pensijas vecumā, regulāra maksājuma veidā tiek piemērota 0% nodokļa likme.
Fakts, ka tomēr lielākā daļa Igaunijas pensiju 2. līmeņa dalībnieku ir nolēmuši turpināt uzkrājumus pensijai, liecina, ka lielākā daļa igauņu apzinās papildu pensijas uzkrājumu priekšrocības. Eksperts norāda – lai vecumdienās būtiski nemainītu savu dzīvesveidu un nodrošinātu stabilus ienākumus, cilvēka pensijai vajadzētu būt vismaz 70-80% apmērā no iepriekšējiem ienākumiem. Tajā pašā laikā aprēķini liecina, ka patlaban Latvijas iedzīvotāji pensijā varētu nodrošināt sevi ar aptuveni 40% no saviem pirmspensijas ienākumiem, tomēr tālākās prognozes ir vēl drūmākas. Tāpēc ne tikai pensiju 2. līmenis ir jāuztver kā nepieciešams ilgtermiņa kapitāls, bet jāizvērtē arī citas iespējas sava kapitāla audzēšanai – pensiju 3. līmeņa brīvprātīgas iemaksas, ieguldīšana finanšu instrumentos un nekustamajā īpašumā, vai kāda cita alternatīva, kas ļauj gūt peļņu ilgtermiņā.
“Rezumējot Igaunijas pieredzi, šobrīd ir skaidri redzams, ka vairāk nekā ceturtdaļa iedzīvotāju darbspējīgā vecumā ir pakļāvuši riskam savu finansiālo labklājību vecumdienās par labu īstermiņa ieguvumam. Arī Latvijā, domājot par nepieciešamajām izmaiņām pensiju sistēmā, ir būtiski vadīties pēc ilgtermiņa ietekmes uz iedzīvotāju uzkrāto kapitālu un labklājību vecumdienās. Būtiskākais, ko varam uzlabot Latvijas sistēmā, ir nodrošināt izvēles iespēju uzkrāto kapitālu saglabāt finanšu tirgos arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ļaujot to izņemt pakāpeniski regulāru maksājumu veidā. Tas samazinātu konkrēta perioda finanšu tirgus svārstību negatīvo ietekmi uz pensijas apjomu, kā arī nodrošinātu papildu kapitāla pieaugumu vidēji aptuveni 20 gadu ilgā dzīves periodā pēc darba gaitu pārtraukšanas,“ stāsta A. Krūmiņš.
[1] Statistics on withdrawals and non-payment applications — Pensionikeskus
