Jānis Brazovskis, Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis
Politiķu ideja piemērot jaunu nodokli Latvijā strādājošo komercbanku peļņai ir jādēvē par “soda nodokli”, nevis motivāciju vairāk iesaistīties kreditēšanā un katras bankas individuālo riska politiku pārskatīšanā. To iecerēts piemērot bankām par “virspeļņu” jeb peļņu, kas politiķiem šķiet pārāk liela. Cik īsti ir pārāk liela peļņa, – ir retorisks, faktiski, neatbildams jautājums, un tas arī maz kuru interesē, jo publiskajā telpā izskanējis, ka, apliekot bankas ar jaunu nodokli, varēšot iekasēt ne mazāk kā 100 miljonus eiro. Apaļa summa, visiem saprotama bez papildu paskaidrojumiem un iedziļināšanās. Par ko īsti bankas plānots sodīt? Kāpēc tieši bankas, kuras ne tuvu nav vienīgie pelnošie uzņēmumi? Ko saka paši ar jauno nodokli “sodāmie”? Šie un citi neērti jautājumi kustināti netiek, vien zīmēta absurda vīzija, ka jaunais nodoklis veicināšot kreditēšanu. Tikpat labi var teikt, ka lielāki nodokļi uzņēmumiem vienā mirklī padarīs laimīgākus pilnīgi visus cilvēkus.
Vairāki politiķi pēdējo nedēļu laikā norādījuši, ka nākamā gada valsts budžetā nebūs līdzekļu papildus vajadzību finansēšanai. Fiskālā telpa (nauda papildu tēriņiem), ņemot vērā ekonomikas attīstības un nodokļu ieņēmumu prognozes, kā arī valsts vajadzības, ir negatīva. Citiem vārdiem – naudas nav! Kā galvenais, faktiski vienīgais glābiņš, tiek piesaukts jauns nodoklis bankām. Paziņojumi par papildus nodokļa sloga uzlikšanu tiek balstīti nevis apsvērumos par būtisku valsts ekonomisko lejupslīdi un vajadzību veikt neatliekamus pasākumus valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai, bet gan reaģējot uz finanšu nozares dalībnieku – kredītiestāžu – ekonomiskajam ciklam un Eiropas Centrālās Bankas politikai pilnībā atbilstošiem, objektīviem pelņas rādītājiem, kas nav ilgtermiņa situācija un jau sāk mazināties. Runa ir par to, ka vienai Latvijas ekonomikas nozarei, kurai īstermiņā ir it kā pārāk labi rādītāji, tiek uzlikts par pienākumu finansēt valsts tēriņus, kurus valdība nespēj finansēt, efektīvi iekasējot nodokļus un ne mazāk efektīvi vai pat vēl efektīvāk vadot valsts izdevumus.
Finanšu nozare šajā jautājumā ir absolūti vienota un stingri iebilst pret jauna nodokļa ieviešanu, jo tas nekādā veidā neveicinās Latvijas cilvēku labklājību, kā arī nestimulēs kreditēšanu, kas tiek piesaukta saistībā ar jauno nodokli. Papildu nodoklis nebūs un nevar būt kreditēšanu veicinošs faktors. Tieši pretēji – nodokļu politikas neskaidrība un papildu maksājumi liks nozarei, kā uzņēmumam jebkurā citā nozarē, būt piesardzīgai un vērtēt šo kā papildu risku, lemjot arī par katras bankas finansēšanas politiku.
Runājot par jauno nodokli bankām, politiķi izvairās lietas saukt īstajos vārdos. Ir taču acīmredzami, ka arguments par kreditēšanas “veicināšanu” šajā gadījumā ir izdomāts, lai kaut kā pamatotu nodokļa ieviešanu no pašlaik iekārojamākās industrijas – bankām. Faktiski runa ir par “solidaritātes nodevu”, kas uzņēmējiem jāmaksā valstij, lai palīdzētu tikt galā ar uzdevumiem, ko valdība (jā, protams, mūsu pašu demokrātiski ievēlēta) par dziļu nožēlu izpildīt nespēj. Līdzšinējā budžeta plānošana nav bijusi efektīva, un finanšu nozare ir ātrākais un vienkāršākais avots, no kā pasmelties līdzekļus budžeta robu aizpildīšanai. Finanšu nozare vairākkārt ir norādījusi uz vienu no problēmām, ko varam atrisināt tikai sadarbojoties, uzticoties un iedziļinoties, un kas jau sen prasa izlēmīgus soļus un risinājumus – runa ir par ēnu ekonomiku, kas patiešām bremzē kreditēšanu, jo aplokšņu algu maksātāji un saņēmēji aizņēmumiem gluži vienkārši nekvalificējas. Mūsu vidējās mājsaimniecības uzkrājums ir mazāk par tādas pat mājsaimniecības uzkrājumu Lietuvā un Igaunijā, kas arī neļauj straujāk attīstīties hipotekārai kreditēšanai. Tiesa, šis, kā arī citi ar valsts ekonomikas attīstību saistīti jautājumi, ir krietni grūtāk un objektīvi ilgāk risināmi, nekā naudas “paņemšana” no uzņēmējiem, kuri pelna.
Jāuzsver, – banku peļņa nav konstants lielums, tā ir cikliska, jo ir saistīta ar ekonomikas cikliem. “Virspeļņas” nodoklis bankām (kā tas būtu arī ar citām nozarēm līdzīgos apstākļos) ir tuvredzīga rīcība. Turklāt šis, ja tiks apstiprināts, jau būs otrais papildu maksājums, kas tiek uzlikts banku nozarei. Pērn valdība ieviesa nodevu, ko iekasē no bankām, un kas tiek izmantota, lai mazinātu hipotekāro kredītu maksājuma ikmēneša summu. Pērn tika ieviestas izmaiņas arī uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) iekasēšanā bankām un nebanku kreditētājiem. Proti, no šā gada UIN ir jāmaksā avansa veidā taksācijas gadā. Arguments, ka jaunais nodoklis būšot “pagaidu” risinājums, rada šaubas, jo jau 2010. gadā tika ieviesta finanšu stabilitātes nodeva, kas bija paredzēta kā pagaidu risinājums, tomēr kredītiestādes šo nodevu maksā vēl aizvien. Pēc mūsu nozares pieredzes – nekas nav pastāvīgāks kā “pagaidu risinājumi”, jo, kā jau minēts iepriekš, “soda nodokļa” piedāvājumā nekur neizskan, kas būtu loģiski, ka tiek atcelts cits pagaidu nodoklis, kā arī tikko ieviestais uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājums.
Ar finanšu nozari nav notikušas sarunas, kas varētu tik nosauktas par kvalitatīvām konsultācijām par jauna nodokļa ieviešanu, un šāda iecere ir pretrunā ar valdības deklarācijā minēto: “Veiksim būtiskas izmaiņas nodokļu politikā vienu reizi četru gadu ciklā. Uzlabosim ekonomikas konkurētspēju, mazināsim ienākumu nevienlīdzību un palielināsim nodokļu ieņēmumus, kā arī samazināsim ēnu ekonomiku. Vienkāršosim nodokļu nomaksu, padarot to mazāk resursu un laika ietilpīgu.” Finanšu nozare ir bijusi un ir atvērta sarunām, ko apliecina arī līdzšinējā sadarbība ar valsti, piemēram, pie militārās industrijas finansēšanas jautājumiem, ilgtspējīgas kreditēšanas veicināšanas un citiem. Viens no būtiskiem jautājumiem, – ja valdība ar “banku nodokli” plāno finansēt veselības, izglītības vai citu nozari, vai valstij ir skaidrs, kā šīs jomas tiks finansētas nākotnē, kad šādu nodokli vairs nepiemēros? Dažādu pagaidu nodokļu un nodevu ieviešana bez skaidra mērķa un konsekvences nodokļu politikā, kur būs finansējums, kad vairs šī ienākumu avota nebūs, neraisa pārliecību par mērķtiecīgu valsts attīstības vīziju ne mums pašiem, ne investoriem – jebkuriem gan vietējiem, gan vēl jo vairāk ārvalstu. Jāatgādina, ka investīciju piesaiste ir viens no Latvijas (arī citu valstu, ar kurām objektīvi konkurējam) ekonomikas attīstības pamata nosacījumiem. Plānojot “sodīt” vienu uzņēmējdarbības nozari, kura ir un būs līdzdalīga valsts drošības vairošanā (kā atbildīgs nodokļu maksātājs, darba devējs, cilvēku un uzņēmumu finansētājs), neatbildēts paliek jautājums, kāpēc ar nodokli neapliek tās nozares, kas joprojām uztur tirdzniecību, importu un eksportu ar agresorvalstīm?
Atgriežoties pie kreditēšanas, kas tiek piesaukta saistībā ar jauno nodokli, netieši norādot uz bankām kā pārlieku pasīvām kreditētājām, jāuzsver – komercbankas Latvijā vēlas kreditēt vairāk, jo esam uzņēmēji un kreditēšana ir mūsu pamatprodukts. Turklāt bankas jau kreditē vairāk, un dara to atbilstoši uzņēmumu un iedzīvotāju maksātspējai, finansiālai stabilitātei un izaugsmes ambīcijām. Piemēram, šī gada pirmajā ceturksnī, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn, banku kredītportfelis ir pieaudzis par 1,7%. Tomēr, kreditēšanas pieaugums pamatā ir atkarīgs no privātpersonu labklājības un maksātspējas, savukārt biznesa sektorā – no uzņēmējdarbības aktivitātes, ko cita starpā aizvien būtiski, līdz ar citiem aspektiem, kavē ēnu ekonomika. Valstij ir jāveicina ekonomikas aktivitāte un atbildīga kreditēšana, lai neatkārtotu jau vēsturiski zināmas kļūdas. Visiem kopā ir jādomā un jāstrādā, kā panākt, ka Latvijā ir vairāk kreditējamu, it īpaši eksportējošu uzņēmumu, kuri par savu tirgu uzskata visu pasauli, nevis kā aplikt ar vēl vienu nodokli finanšu sektoru.
Finanšu nozare valdības ieceri – lāpīt budžetu uz vienas uzņēmējdarbības nozares rēķina – uzskata par nesamērīgu soli.
