Jānis Brazovskis, Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis
Lai arī sarunas par jaunām nodokļu iniciatīvām nevienā brīdī nav rimušas, tomēr nupat tās uzņem jaunu sparu. Mēs saprotam priekšlikuma galveno mērķi – veicināt tālāku finanšu nozares un visas ekonomikas attīstību, bet to nevarēs sasniegt, ceļot vai nosakot arvien jaunus nodokļus un nodevas banku nozarei.
Kreditēšana vienmēr ir bijusi un ir finanšu sektora pamatbizness, tāpēc Latvijā, tāpat kā citur, kredītiestādes labprāt atbildīgi kreditētu vairāk. Taču kreditēšana nebalstās pieejā – gribu vai negribu, patīk vai nepatīk, kā tas izklausās šī brīža izskanējušajā idejā. Tas ir vesels kritēriju kopums, pie kādiem nosacījumiem un kam bankas var izsniegt kredītus, un galvenais rādītājs gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem ir maksātspēja.
Jau iepriekš nozares eksperti, izvērtējot visu mūsu valstī strādājošo 109 tūkstošu uzņēmumu bilances (par 2022. gadu), secināja, ka vispārīgiem finansēšanas kritērijiem Latvijā kopumā atbilst nedaudz vairāk par 21 tūkstoti uzņēmumu, no tiem 4500 (21%) jau tiek finansēti. Lai varētu finansēt vairāk, nepietiks tikai ar risku politikas pārskatīšanu banku pusē, – ir nepieciešama visu pušu, tostarp valsts iesaiste, lai radītu labvēlīgāku vidi uzņēmumu izaugsmei. Viens no būtiskākajiem faktoriem, taču ne vienīgais – ēnu ekonomikas mazināšana
Mājokļu kreditēšanā ir jūtama ne tikai cilvēku piesardzība, bet arī uzkrājumu trūkums. Latvijā mājsaimniecībām noguldījumu apmērs komercbankās uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 5500 eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā noguldījumi bankās veido 7400 līdz 8500 eiro uz vienu iedzīvotāju. Cilvēkiem nepietiek līdzekļu hipotekārā kredīta pirmajai iemaksai, tāpēc ieceri par jauna mājokļa būvniecību vai iegādi nav iespējams finansēt ar aizņēmumu, jo bez pirmās iemaksas to bankas ne tikai nevar, bet arī nedrīkst darīt. Tā ir valsts ar likumu noteikta prasība.
Finanšu nozare jau neskaitāmas reizes ir paudusi atbalstu, lai veicinātu kreditēšanu, izstrādājot vadlīnijas militārās nozares finansēšanai, mājokļu energoefektivitātes siltināšanas programmu nosacījumu atvieglošanai un citas ļoti praktiskas un ikdienā izmantojamas iniciatīvas. Tomēr banku ieguldījums ekonomikas izaugsmē nevar būtiski palielināties, ja arī valsts neveic savus mājasdarbus.
Turklāt, ja kāda nozare tiek aplikta ar papildu “terminētu” nodokli, tad tam jābūt ar konkrētu, izmērāmu mērķi, ko šis nodoklis risinās. Tā, piemēram, 2010.gadā tika ieviesta Finanšu stabilitātes nodeva, kas bija paredzēta kā pagaidu risinājums, tomēr kredītiestādes šo nodevu maksā vēl aizvien. Nekas nav pastāvīgāks kā “pagaidu risinājums”.
Šobrīd ir acīmredzams trūkums gan pašvaldību, gan valsts budžetā, un vajadzību ir un nākotnē būs arvien vairāk, nekā iespēju. Taču dažādu pagaidu nodokļu ieviešana bez skaidra mērķa un konsekvences nodokļu politikā rada tikai lielāku haosu un ieguldītāju neuzticību mūsu valstij, nekā ilgtermiņa ieguvumus. Tāpēc finanšu nozare aicina jautājumus par kreditēšanas veicināšanu risināt kompleksi, nevis ar dažādām “pilotprojektu” idejām. Tās nerada pārliecību par skaidru valsts attīstības vīziju ne mums pašiem, ne ārvalstu investoriem.
