Jānis Rozenfelds, SEB Investment Management vadītājs.
Lai gan nākamā gada budžets vēl ir uz likumdevēju galdiem, šobrīd diezgan pārliecinoši izskatās, ka iecere samazināt iemaksas pensiju 2. līmenī kļūs par realitāti. Finanšu nozare daudz diskutējusi ar valsts institūcijām par šīs idejas negatīvo ilgtermiņa ietekmi, uzsverot, ka nākotnē tā radīs papildu slogu valsts budžetam un attiecīgi ikvienam no mums – nodokļu maksātājiem. Par spīti publiskajā vidē izskanējušajiem mītiem un dažkārt pat klajiem meliem, jāuzsver viens – iemaksu samazinājums pensiju 2. līmenī netiek veikts tādēļ, ka pensiju 2. līmenis darbojas neoptimāli vai ir kā citādi slikts, bet gan tādēļ, ka ir jālāpa budžets.
Saskaņā ar pašreizējo plānu iemaksu samazinājums no 6% (no bruto algas) uz 5% paredzēts uz četriem gadiem, bet pēc tam tiek solīts iemaksas atkal atgriezt šī brīža apmērā. Pat, ja politiķi turēsies pie šī plāna, ir skaidrs, ka lēmums uz laiku mainīt spēles noteikumus, samazinot iemaksas pensiju 2. līmenī un palielinot 1. līmenī, grauj uzticību pensiju sistēmai kopumā. Tieši tādēļ vēlos aplūkot un atspēkot vairākus publiskajā polemikā bieži atkārtotus mītus.
Katram no trim pensiju līmeņiem ir savs uzdevums. Pensiju 1. līmenis ir līdzekļi, kas tiek izmaksāti šodienas pensionāriem un valsts solījums kādreiz nākotnē maksāt pensiju arī šī brīža nodokļu maksātājiem. Pensiju 2. līmenī katrs nodarbinātais automātiski veido pats savu pensijas uzkrājumu. Savukārt, pensiju 3. līmenī ikvienam ir iespēja brīvprātīgi veidot papildu uzkrājumu saviem pensijas gadiem. Tātad katram no šiem līmeņiem ir atšķirīgi darbības principi, taču tos vieno kopīgs mērķis – iespējami labāka pensija.
Runājot līdzībās, salīdzināt pensiju 1. un 2. līmeni un mēģināt noteikt, kurš no abiem ir “ienesīgāks”, ir tāpat kā censties izmērīt, kam lielāki kauliņi – kartupeļiem vai ķiršiem. Jo ienesīgums, ir tikai pensiju 2. līmenim gluži tāpat kā kauliņi ir tikai ķiršiem. Iepriekš minētais salīdzinājums ir visnotaļ absurds, bet tik pat absurdi ir saukt pensiju 1. līmeņa indeksāciju par ienesīgumu. Turklāt arī indeksācija ir garantēta tikai tikmēr, kamēr spēkā ir pašreizējie normatīvie akti un notiek ekonomikas izaugsme. Kā viens, tā otrs nav garantēti. Garantēt var tikai to, ka topošajiem pensionāriem visgrūtākajā brīdī tiks pieņemts “politisks” lēmums, lai atkal lāpītu budžeta robus uz nākotnes pensiju rēķina.
Vēl absurdāki ir apgalvojumi, ka pensiju 2. līmenis, redz, strādājot it kā vāji, kamēr pensiju 3. līmenis gan strādā varen labi. Padalīšos ar mazu noslēpumu. Līdzīga riska profila pensiju 2. un 3. līmeņa plānus pārvaldām gandrīz vienādi, izmantojot vienādus finanšu instrumentus ļoti līdzīgās proporcijās. Vai pensiju 2. līmeņa rezultātu nepamatotajai kritikai varētu būt pavisam cits, ļoti vienkāršs īstermiņa mērķis, piemēram, “atrast” aptuveni 100 miljonus eiro nākamā gada budžeta tēriņiem?
Turpinot par absurda tēmu, jāmin arī apgalvojums, ka pensiju 2. līmenī esot nopelnīti tikai 4%. Aprēķini veikti par tiem 18 418 dalībniekiem, kuri pensionējās 2023. gadā. Kopā pensiju 2. līmenī pēc www.manapensija.lv datiem uz 22. novembri ir 1 307 383 dalībnieki. Tātad visas sistēmas darbības rezultāts tiek vērtēts, ņemot vērā tikai 1,4% dalībnieku datus. Nāk prātā vecais labais teiciens, ka ir meli, lieli meli, un tad ir statistika. Tendenciozi pasniedzot informāciju bez konteksta var piemeklēt šķietami ticamus “pierādījumus” teju jebkuram apgalvojumam. Aicinu katru paskatīties www.latvija.lv savu personīgo pensiju 2. līmeņa uzkrājuma apjomu un aprēķināt, vai tiešām pieaugums ir tikai 4%. Paredzu, ka vairākumam rezultāts ir krietni labāks.
Veicot dažus vienkāršus aprēķinus ar minēto 18 418 dalībnieku iemaksu apjomu un dalības ilgumu pensiju 2. līmenī var nonākt pie vēl viena bēdīga secinājuma, ka vidēji mēnesī viens dalībnieks pensiju 2. līmenī ir iemaksājis 28,48 eiro. Tas nozīmē, ka vidējā bruto alga visiem (!) jaunajiem pensionāriem vairāk nekā 17 gadu garumā ir bijusi krietni zem vidējās algas valstī šajā laika periodā. Ļoti iespējams, ka mūsu pensiju sistēma būtu efektīvāka un ilgtspējīgāka, ja valsts beidzot veidotu tālredzīgu ekonomikas un nodokļu politiku, kas patiesi mazinātu ēnu ekonomikas apjomu. Savulaik Ronalda Reigana administrācija ASV samazināja nodokļu likmes, bet rezultātā nodokļu ieņēmumi pēc dažiem gadiem pieauga.
Kopš diskusiju sākuma vairākkārt nācies atspēkot pensiju pārvaldnieku virzienā raidīto pārmetumu par ienesīgumiem vai precīzāk – to trūkumu. Vēl nesen, lasot ziņas, uzdūros frāzei “Sākotnēji bankas solīja labu ienesīgumu…”. Jau iepriekš esmu norādījis, ka šādus izteikumus komentēt neitrāli ir izaicinājums, taču, cenšoties ieturēt neitralitāti, arī šeit es gribētu runāt par spēles noteikumiem.
Šoreiz tieši par pensiju 2. līmeņa pārvaldīšanas normatīvajiem aktiem. Pensiju 2. līmenis tā ieviešanas brīdī un šobrīd ir kā nakts pret dienu. Šobrīd tas ir labākais, kāds jelkad bijis. Sākotnēji tajā bija gana daudz nepilnību, ko sadarbībā ar likumdevējiem un regulatoru vairāk nekā desmit gadu laikā ir izdevies novērst. Esam panākuši atļauju līdz pat 100% pensiju līdzekļu ieguldīt akcijās, jaunieši beidzot tiek ierotēti vecumam atbilstošos plānos, pensiju 2. līmeņa uzkrājums ir mantojams un kopš šī gada jūlija pensiju pārvaldniekiem ir pieejama informācija par saviem klientiem. Beidzot varam klientam sniegt konsultācijas un informēt par viņu izvēlētā ieguldījumu plāna riska līmeņa atbilstību vecumam. Turklāt pensiju pārvaldības izdevumi ir zemākie Baltijā un konkurētspējīgi Eiropā.
Ja šādi spēles noteikumi mums būtu bijuši jau kopš pensiju 2. līmeņa ieviešanas, mēs, visdrīzāk, runātu par pilnīgi citādiem ienesīguma skaitļiem. Taču, ja reiz runājam par šodienu, tad – saskaņā ar manapensija.lv datiem visiem pensiju 2. līmeņa ieguldījumu plāniem šogad līdz 25. novembrim ienesīgums bijis no +2,2% atsevišķiem konservatīvajiem plāniem līdz pat +25% aktīvākajiem (un vienlaikus riskantākajiem) plāniem.
Šis mīts, iespējams, saistāms ar visiem sen labi zināmo saliedēšanas taktiku – atrast vienotu ienaidnieku. Šajā gadījumā par to kļuvuši pensiju pārvaldnieki. Patiesībā apgalvojums, ka pensiju pārvaldniekiem iemaksu apmērs pensiju 2. līmenī interesē tikai pašu peļņas dēļ, neiztur kritiku trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir ļoti specifiska un stingri regulēta joma, kas lielākajai daļai nozares uzņēmumu veido vien nelielu daļu no kopējiem ienākumiem. Otrkārt, normatīvie akti regulē par pārvaldīšanu maksājamo komisiju apmēru tā, lai tās būtu samērīgas ar pensiju 2. līmeņa dalībnieku interesēm. Treškārt, mūsu uzņēmuma budžeta prognozes 2025. gadam liecina, ka iemaksu apmēra samazinājuma ietekme uz peļņu būs niecīga. Daudz lielāka būs ietekme uz katra pensiju 2. līmeņa dalībnieka uzkrājumu ilgtermiņā.
Iemesls, kādēļ pārvaldniekiem tik ļoti rūp pensiju 2. līmeņa iemaksu apmērs, ir vēl vienkāršāks. Ikdienā darbojoties šajā nozarē, labi redzam, cik liels izaicinājums var būt jēgpilnas pensijas nodrošināšana. Tādēļ ir grūti noskatīties, kā tiek sperts kārtējais solis virzienā tālāk no šī mērķa.
Ir ārkārtīgi svarīgi saprast šī viena procentpunkta samazinājuma patieso apjomu. Rakstot “iemaksas pensiju 2. līmenī nākamgad būs 5% no bruto algas, līdzšinējo 6% vietā”, tas, iespējams, daudziem neizskatās diez ko satraucoši. Satraukums rodas, kad saprotam, ka tas ir samazinājums par 1/6 daļu jeb 17%.
Ko mēs katrs varam darīt savas nākotnes labā? Vispirms – parūpēties par jau esošo uzkrājumu. Pensiju 2. līmenis arvien ir svarīgs, un pat ar 5% ikmēneša iemaksām tas ilgtermiņā var ļaut izveidot vērā ņemamu uzkrājumu. Lai maksimāli palielinātu savu nākotnes pensiju ir svarīgi parūpēties par savu uzkrājumu, izvēloties savam vecumam atbilstošu ieguldījumu plānu. Taču ir skaidrs, ka ar pensiju 1. un 2. līmeni vien nebūs gana – šobrīd groži jāņem savās rokās. Šis, visdrīzāk, ir īstais brīdis, lai sāktu veidot papildu uzkrājumus savām vecumdienām pensiju 3. līmenī, kurā iemaksu apjomu un regularitāti nosaka pats krājējs. Ikvienam no mums jākļūst par gudru uzkrājumu veidotāju, jo tikai tā varam nodrošināt sev cieņpilnus ienākumus vecumdienās.
