Kārlis Purgailis, bankas Citadele meitas uzņēmuma CBL Asset Management valdes priekšsēdētājs
Pensiju sistēmas efektivitāte ir bijis viens no karstākajiem sarunu tematiem, diskutējot par nākamā gada valsts budžetu. Ko varam uzlabot Latvijas pensiju sistēmā?
Kas notiek ar mūsu pensijas otrā līmeņa uzkrājumu pensionējoties? Šobrīd iedzīvotājiem ir divas iespējas. Pirmā – pievienot savu personalizēto 2. līmeņa uzkrājumu pensiju 1. līmenim ar cerību, ka valsts ekonomika būs pietiekami spēcīga, lai pensijas izmaksas turpinātu līdz mūža galam. Otrais variants – izmantot Mūža pensijas apdrošināšanas polisi, kas paredz arī mantošanas iespēju. Abos variantos, dodoties pensijā, tiek fiksēts noteikts dzīves laikā uzkrātais naudas apjoms, bet kapitāla pieaugums pēc šī fakta nav iespējams. Pievienojot pensiju pirmajam līmenim, atliek cerēt uz vecuma pensijas indeksācijas procesiem, bet Mūža pensijas apdrošināšanas variantā labākajā gadījumā tiek iecenots neliels fiksēts procentu ienākums.
Risinājums būtu elastīga pensijas izmaksu sistēmu, kas dod iespēju vairot vecumdienu uzkrājumu arī pēc pensionēšanās. Piemēram, ja iedzīvotājam kopējais pensijas uzkrājums ir 30 000 eiro vai vairāk, tad, valstij nodrošinot personalizētu izmaksu pieeju, būtu iespējams noteikt konkrētu summu, ko pensionārs saņem reizi mēnesī, ceturksnī vai gadā. Savukārt atlikusī uzkrājuma daļa tiek arī turpmāk investēta finanšu tirgos, piemēram, caur pensiju 2. līmeņa ieguldījumu plāniem vai, mainot Mūža pensijas apdrošināšanas regulējumu, polisei piesaistītos ieguldījumu fondos. Tas ļautu ne tikai turpināt vairot kapitālu finanšu tirgos, bet arī palīdzētu mazināt riskus gadījumā ja pāris gadu pirms pensijas vecuma sasniegšanas finanšu tirgus svārstību rezultātā uzkrājums ir samazinājies un to nākas fiksēt salīdzinoši neizdevīgā brīdī. Vienlaikus tas ļautu iedzīvotājiem ilgāk izvietot līdzekļus agresīvākos ieguldījumu plānos vai finanšu instrumentos Mūža pensijas apdrošināšanas gadījumā un, visticamāk, jau aktīvā darba perioda gados rēķināties ar lielāku ienesīgumu. Šobrīd pāriet no 100 % akciju plāniem uz balansētākiem un konservatīvākiem plāniem ieteicams jau no 45 – 50 gadu vecuma, taču ar elastīgāku izmaksu iespējām šī pāreja varētu būt vēlāk. Būtu tikai loģiski, ka valsts no savas puses nodrošina izvēles iespējas un personalizētu pieeju cilvēkiem, kuri visu darba mūžu godprātīgi veidojuši pensijas uzkrājumu. Mūsdienu digitālo risinājumu pasaulē tas nav sarežģīts uzdevums.
Pašreizējais regulējums paredz, ka par pensiju pārvaldnieku darbu jāmaksā gan fiksētā, gan mainīgā komisijas likme. Mainīgo likmi pensiju pārvaldnieks var noteikt pēc saviem ieskatiem, nepārsniedzot likumā noteikto maksimālo kopējo līmeni. Latvijas Bankas jaunākie priekšlikumi paredz, ka drīzumā varētu tikt pārskatīts fiksētās komisijas apjoms, kas atkarīgs no līdzekļu apjoma pārvaldīšanā, – maksimālā efektīvā likme tiektos uz 0,2 % gadā līdzšinējo 0,4 % vietā. Manuprāt, no iedzīvotāju skatupunkta svarīgāk būtu censties samazināt kopējo komisijas apjomu, lai izvairītos no situācijas, kad pārvaldnieku mainīgās komisijas likme var būt pat trīs līdz četras reizes augstāka nekā fiksētā komisija. Vienošanās par kopējās komisijas apjoma griestiem būtu iedzīvotāju interesēs, jo liela daļa nemaz neseko līdzi tam, cik lielas komisijas maksas novirza savas pensijas pārvaldniekam.
No 1. jūlija spēkā stājās izmaiņas pensiju sistēmā, kā rezultātā pensiju pārvaldnieki var redzēt, kas ir viņu klienti. Iniciatīvas mērķis – uzrunāt iedzīvotājus un aicināt tos pāriet uz savam vecumam atbilstošu pensiju 2. līmeņa plānu. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo pensiju plānus ar uzņēmumu akciju īpatsvaru līdz 100 % pensiju pārvaldnieki var piedāvāt tikai no 2021. gada, līdz ar to liela daļa iedzīvotāju “vēsturiskā mantojuma” dēļ joprojām atrodas savam vecumam neatbilstošā plānā – ar zemāku risku un potenciālo kapitāla pieaugumu, tā zaudējot iespēju nopelnīt un uzkrāt vairāk.
Lai arī iniciatīvas mērķi ir ļoti labi, nepieciešams rast efektīvāku veidu, kā pārvaldniekiem uzrunāt iedzīvotājus. Šobrīd daudzos gadījumos pensiju pārvaldnieku rīcībā ir tikai klienta deklarētā dzīvesvietas adrese. Tas nav pietiekami efektīvs instruments komunikācijas uzsākšanai, jo liela daļa to nav norādījuši, daļa norādītajā adresē neuzturas un vēl daļa dzīvo ārzemēs. Komunicēt ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju vēstuļu formātā nav nedz ilgtspējīgs, nedz efektīvs risinājums iniciatīvas mērķa sasniegšanai. Iniciatīvai sākoties, jūlijā vairāk nekā 24 000 iedzīvotāju mainīja savu pensiju 2. līmeņa plānu, taču septembrī šis skaitlis samazinājās līdz 13 000. Šī datu dinamika apliecina kvalitatīvu datu apjoma krišanos.
Radikāls risinājums pirms kāda laika līdzīgā kontekstā pieredzēts Lietuvā, kur iedzīvotāji piespiedu kārtā tika sagrupēti vecumam atbilstošos dzīvescikla ieguldījumu plānos. Šaubos, vai līdzīgs risinājums būtu nepieciešams Latvijā, taču kvalitatīvāki dati iedzīvotāju uzrunāšanai ir vitāli svarīgi, un tos varētu nodrošināt valsts iestādes, piemēram VSAA. Kā alternatīvu minētajai komunikācija varētu izmantot portālu latvija.gov.lv.
Lai mazinātu spiedienu uz valsts budžetu nākotnē un atgrieztos pie idejām, ar kurām savulaik tika spriests par Latvijas pensiju sistēmas izveidi, pirmkārt, ilgtermiņā būtu jāvirzās uz pensiju 2. līmeņa iemaksu palielināšanu – pretēji šobrīd virzītajam samazinājumam. Pensiju 2. līmeņa uzkrājumā novirzītajām sociālajām iemaksām būtu jāsasniedz 10 % no strādājošā bruto algas. Pārceļot iedzīvotājus savam vecumam atbilstošos plānos un palielinot iemaksas pensiju 2. līmenī, iedzīvotāju vecumdienu uzkrājums ilgtermiņā kļūtu ievērojami lielāks. Otrkārt, caur nodokļu politiku ir jārod veids, kā stimulēt darba devējus veikt uzkrājumus darbinieku pensijai brīvprātīgajā 3. līmenī, kā tas ir Vācijā un ASV. Realitāte ir tāda, ka iedzīvotājiem brīvprātīgi krāt ir sarežģīti, bet atviegloti nosacījumi uzņēmumiem un kolektīvie līgumi ir iedarbīgi instrumenti, kurus var izmantot vecumdienu uzkrājuma veidošanai.
