Jānis Brazovskis, Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis
Šī gada siltais pavasaris un karstā vasara varētu būt “atkausējuši” ieilgušo sasalumu privātpersonu un uzņēmēju vēlmē piesaistīt finansējumu, lai iegādātos vai paplašinātu mājokli, uzņēmuma telpas, ieguldītu jaunās iekārtās un eksportētu vairāk. Tam ir virkne cerīgu priekšnosacījumu – inflācijas vilnis atkāpjas, Eiropas Centrālā banka (ECB) sāk piesardzīgi samazināt procentu likmes, algas un pirktspēja aug un izskatās, ka ekonomika ieiet jaunā attīstības ciklā. Tomēr ir viena nelāga blakne, kas apgrūtina un ierobežo spēju aizņemties, lai realizētu ieceres, – tā ir augstā ēnu ekonomikas izplatība, kas īpaši skar uzņēmējdarbības finansēšanu, taču ietekmē arī privātpersonu spēju aizņemties. Nemainīgi aktuāla tā ir būvniecības sektorā, kas tradicionāli ir viens no galvenajiem kreditēšanas tirgus virzītājspēkiem.
Lai arī kopējais ēnu ekonomikas apjoms pērn ir mazinājies (par to liecina Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs[1]), tas aizvien vēl veido iespaidīgu apjomu – 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Un būvniecībā, salīdzinot ar citām nozarēm, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir visaugstākais – 34,2%, liecina indeksa dati. Salīdzinājumam, – mazumtirdzniecībā ēnu ekonomikas apjoms ir 27%, pakalpojumu sektorā 26,4%, ražošanā 18,9%, bet vairumtirdzniecībā 13%.
Kreditēšana nereti tiek piesaukta kā viens no iemesliem, kāpēc Latvija pēdējos gados ir attīstījusies lēnāk, nekā Lietuva vai Igaunija. Kāpēc Latvijā kreditēšana bijusi gausāka? Gandrīz jebkurā ekonomikā vislielāko kredītu apjomu veido nekustamā īpašuma attīstība, un tieši mājokļu tirgus attīstības lēnie tempi ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ kreditēšana Latvijā atšķiras no pārējām Baltijas valstīm. Asociācijas biedru dati rāda, ka kopš 2012. gada sākuma nekustamā īpašuma un būvniecības nozarēm, kā arī mājsaimniecībām hipotekārajos kredītos izsniegto kredītu apjoms Latvijā ir samazinājies no 9,1 miljarda eiro līdz 6,6 miljardiem eiro. Tikmēr Lietuvā un Igaunijā ar nekustamajiem īpašumiem, kā arī ar būvniecību saistīto kredītu apjoms pieaudzis līdz gandrīz 15 miljardiem eiro. Savukārt ražojošajās nozarēs atšķirības kreditēšanā Baltijas valstīs faktiski nav, un uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms relatīvi pret IKP ir līdzīgs kā Lietuvā un Polijā. Te jāņem vērā arī tas, ka mājokļu cenu līmenis pārējās Baltijas valstīs jau ilgstoši ievērojami pārsniedz cenu līmeni Latvijā.
Ēnu ekonomikas negatīvās blaknes skar arī iedzīvotājus, jo, piemēram, saņemot algu aploksnē, legālo ienākumu līmenis ir krietni mazāks un bieži ir nepietiekams, lai spētu aizņemties. Mājokļu kreditēšanā ir jūtams arī uzkrājumu trūkums. Latvijā mājsaimniecībām noguldījumu apmērs komercbankās uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 5500 eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā noguldījumi bankās veido 7400 līdz 8500 eiro uz vienu iedzīvotāju. Cilvēkiem nepietiek līdzekļu hipotekārā kredīta pirmajai iemaksai, tāpēc ieceri par jauna mājokļa būvniecību vai iegādi nav iespējams finansēt ar aizņēmumu, jo bez pirmās iemaksas to bankas ne tikai nevar, bet arī nedrīkst darīt. Tā ir valsts ar likumu noteikta prasība.
Interesantu pētījumu par Latvijas uzņēmumu spēju aizņemties ir veikusi SEB banka, izvērtējot visu mūsu valstī strādājošo 109 tūkstošu uzņēmumu bilances (par 2022. gadu)[2]. Vispārīgiem finansēšanas kritērijiem Latvijā kopumā atbilst nedaudz vairāk par 21 tūkstoti uzņēmumu, no tiem 4500 (21%) jau tiek finansēti. No tradicionāli kapitāla ietilpīgajām nozarēm ar lielu uzņēmumu skaitu, bet samērā zemu finansēto īpatsvaru, jāizceļ transporta un būvniecības nozares, kur tikai katrs sestais uzņēmums spējis (vai vēlējies) saņemt aizdevumu kredītiestādē, secina pētījuma autori. Tāpēc neizbrīna un ir zīmīgi, ka vienā nozarē Latvija būtiski atpaliek no Igaunijas un Lietuvas – tā ir nekustamā īpašuma nozare. Igaunijā tā ir finansēta 125% apmērā, Lietuvā – 72%, kamēr Latvijā tikai 47% apmērā no nozares bruto pievienotās vērtības. Finansējot tikai šo nozari ar līdzīgu intensitāti kā Igaunijā, Latvijas banku kredītportfelis būtu par gandrīz trīs miljardiem eiro lielāks. Jaunu nekustamo īpašumu attīstīšana Latvijā pēdējo gadu laikā ir bijusi līdz pat divas reizes lēnāka nekā kaimiņos. Nesakārtotā būvniecības nozare un zemāka iedzīvotāju pirktspēja likusi investoriem biežāk raudzīties Tallinas un Viļņas virzienā. Kavējamies arī ar ēku energoefektivitātes projektu realizāciju, īpaši Rīgā, norāda pētījuma autori.
Ēnu ekonomikas “nots” dzirdama arī Ekonomistu apvienības un Latvijas Universitātes nesen prezentētajā pētījumā par norisēm banku sektorā: “Lai gan valsts aktīvi strādā pie ēnu ekonomikas apkarošanas plāniem, tomēr realizācija neatstāj vēlamo efektu. Būtiska ēnu ekonomikas mazināšana veicinās kreditēšanas aktivitāti.”[3] Tieši ēnu ekonomika pētījumā minēta kā viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas kavē kreditēšanas attīstību Latvijā.
Pieņemot, ka atbildīgās institūcijas, kā arī uzņēmēji spēs realizēt Ēnu ekonomikas apkarošanas plānā iecerētās aktivitātes, tādējādi izkaļot Latvijas ekonomikas kājas no šīs cementa vannas, perspektīvākais un ātrākos augļus nesošais virziens finansēšanā tuvāko gadu laikā būs tā saucamā zaļā kreditēšana.
Viens no prioritārajiem virzieniem ilgtspējīgas kreditēšanas ietvaros Latvijā varētu būt pieprasījuma kāpināšana pēc daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes programmā pieejamā finansējuma, kas ir svarīgi ne tikai vispārējo klimata mērķu sasniegšanai, bet, pat būtiskāk, iespējai iedzīvotājiem būtiski samazināt mājokļa uzturēšanas izdevumus. Programmai ir liels kreditēšanas potenciāls, taču jāveic vairāki mājasdarbi. Piemēram, ir vajadzīga konstruktīva un motivējoša sadarbība ar pašvaldību, tai uzņemoties, piemēram, siltināšanas projektu vadīšanas kompetenci. Bankas ir gatavas meklēt risinājumus ilgtspējīgu projektu efektīvākai un ērtākai kreditēšanai, piemēram, vienkāršojot procesus, kādā tiek iesniegta un noformēta dokumentācija aizdevuma saņemšanai. Būtisks kreditēšanas potenciāls ir arī privātās un publiskās partnerības projektiem, taču pagaidām šādu projektu vēl ir maz.
Ēnu ekonomika ilgstoši veicina Latvijas atpalicību, tostarp apgrūtinot uzņēmēju un cilvēku spēju aizņemties. Tai ir izteikts “sniega bumbas” vai drīzāk “pneimatiskā āmura” efekts – jo mazāk finansējuma tiek izsniegts, jo šaurāka kļūst visa ekonomika, un sarūk cilvēku labklājība, nemazinās vai pat pieaug nevienlīdzība. Tāpēc ēnu ekonomikas apkarošanai ir jākļūst par vienu no ekonomikas politikas un arī katra no mūsu ikdienas aktivitāšu prioritātēm. Savukārt politiķiem, kuri nemitīgi pārmet finanšu iestādēm gauso kreditēšanu, būtu kritiski jāapseko arī sava “saimniecība” un jāizdomā, kā vēl mērķtiecīgāk, bez liekiem lozungiem un paceltām balsīm mazināt ēnu ekonomiku, it īpaši būvniecības un nekustamā īpašuma nozarēs.
[1] https://www.sseriga.edu/sse-riga-shadow-economy-index-shadow-economy-latvia-decreased-2023-229-gdp
[2] https://www.seb.lv/sites/default/files/document/20240508_SEB_banka_Uznemumu_analize.pdf
[3] “Banku sektora transformācija Eiropas Savienībā un Ziemeļeiropā un tās ietekme uz sektora konkurenci Latvijā.” Gundars Bērziņš, Ramona Rupeika–Apoga, Jānis Priede, Elmārs Kehris, 2024. https://www.ekonomisti.lv/wp-content/uploads/2024/06/Banku_petijums.pdf
