Kārlis Danēvičs,
SEB bankas valdes loceklis, risku direktors
2023. gada pirmajos mēnešos aktualizēts jautājums par kreditēšanu Latvijā, par banku lomu ekonomikas veicināšanā, kā arī par banku peļņu. Ņemot vērā, ka SEB bankā ar kreditēšanas jautājumiem esmu cieši saistīts jau 20 gadu garumā, tostarp arī strādājot kredītkomitejā Baltijas līmenī, gribētu kliedēt dažus mītus. Tie kultivē greizu priekšstatu par bankām, kuras teju vai bremzē ekonomikas attīstību. Tas jau pašā saknē ir neloģisks pieņēmums, jo bankas var attīstīties vien tad, ja tiek dibināti jauni uzņēmumi, ja tie paplašina savu darbību, ja cilvēki uzticas valstij un ir gatavi ieguldīt savas labklājības vairošanā.
Par kreditēšanu un likmēm. Saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas datiem pērnā gada beigās Latvijā banku kopējais izsniegto kredītu apjoms privātpersonām un uzņēmumiem (rezidentiem) bija 11.4 miljardi eiro, savukārt Lietuvā un Igaunijā tas bija aptuveni divas reizes lielāks, attiecīgi – 24.18 un 21 miljards eiro. Ikdienā strādājot ar pieteikumiem aizdevumu saņemšanai visu Baltijas valstu līmenī, varu apgalvot, ka bankas politika un kreditēšanas modeļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir identiski. Mēs nediskriminējam nevienu no Baltijas valstīm, kā arī nepiemērojam nevienai no tām īpašu labvēlības režīmu.
Tomēr konkurencē par finansējuma piesaisti, diemžēl, ir jāmin arī objektīvi un negatīvi faktori. Latvija šajā ziņā pagaidām atpaliek no abiem saviem kaimiņiem – tas ir saistīts gan ar vēsturiski dziļāku un smagāku krīzi pēc 2008. gada, gan arī mūsu uzņēmēju reputāciju un kapitāla izcelsmes jautājumiem, gan nodokļu nomaksu un ēnu ekonomikas līmeni, gan arī ar uzņēmēju vēlmi un spēju aizņemties. Virkne šo faktoru “sasummējas” nedaudz augstākā kredītlikmē, ko banka var piedāvāt Latvijas uzņēmējiem, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju.
Tāpat jāatceras, ka eirozona dzīvo izteikti zemu kredītlikmju pasaulē. Vēl zemākas likmes ir tikai Japānā. Likmes Latvijā, ņemot vērā mūsu valsts ekonomikas attīstību, drīzāk būtu jāsalīdzina ar aizdevumu likmēm Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā un Polijā, kur tās ir būtiski augstākas. Salīdzinot mūs ar lietuviešiem un igauņiem, jāņem vērā, ka Igaunijā pēc 2008. gada krīzes bija daudz mazāks maksātnespējas gadījumu skaits. Turklāt Igaunijā neuzdarbojās atsevišķi maksātnespējas administratori, kuri daudziem ļāva izbēgt no saistībām, izdarot “lāča pakalpojumu” visai valstij. Gan iedragājot valsts kā tiesiskas un taisnīgas sabiedrības reputāciju, gan arī tiešā veidā, jo bieži lielākais nenodrošinātais “aizdevējs” bija pati valsts – uzņēmumu slēdzot, nodokļi netika samaksāti un aktīvi tika nobēdzināti citā uzņēmumā. Savukārt Lietuvā likmes ir zemākas, jo valsts saistības vēsturiski bija mazākas un straujā uzņēmējdarbības izaugsme pēdējo gadu laikā ir radījusi pārliecību par ekonomikas attīstības potenciālu gan investoros, gan aizdevējos. Tātad – Latvija Baltijas valstu kartē, diemžēl, izceļas kā riskantāka valsts ar vēsturiski lielākiem zaudējumiem ne tikai daudziem uzņēmumiem, bet arī bankām.
Tomēr vidēji nedaudz augstāka aizdevumu likme un vēsturiskā pieredze nav vienīgā problēma, kas kavē Latvijas uzņēmumu attīstību. Problēmas sakne meklējama dziļāk – tā ir cieši saistīta ar gadu gadiem piesaukto neuzticēšanos valstij, ar nodokļu maksāšanas disciplīnu, ar ieguldījumiem nevis attīstībā, bet patēriņā.
Nāk prātā kāds piemērs no manas darba ikdienas Baltijas kredītkomitejā. Pirms 15 gadiem piešķīrām aizdevumu diviem līdzīgiem uzņēmumiem – vienam Latvijā, otram Lietuvā. Abiem ir klājies salīdzinoši labi, un nesen tie nāca uz banku ar lūgumu pēc jauniem aizdevumiem un abi lūgumi tika apstiprināti. Iepazīstoties ar finanšu datiem, redzu, ka Lietuvas uzņēmums šodien ir aptuveni četras reizes lielāks un vēlas aizņemties pat astoņas reizes vairāk, nekā Latvijas kolēģi. Latvijas uzņēmums bijis naskāks dividenžu izņemšanā, kā arī bijis ļoti piesardzīgs investējot, kamēr lietuvieši lielāko daļu atstājuši uzņēmuma kapitālā un ir samērā agresīvi investējuši. Ir bijušas cita veida prioritātes un šīs šķietami maznozīmīgās izvēles galu galā kļuvušas izšķirošas.
Latvijā kļūst arvien vairāk uzņēmumu, kuri domā par savu konkurētspēju un iegulda attīstībā, taču, salīdzinot ar kaimiņiem, mums to joprojām ir mazāk un tie ir attīstījušies vēlāk. Tas lielā mērā skaidrojams ar novēlotiem valsts lēmumiem attiecībā uz biznesa vides attīstību – sākot no nodokļu politikas un tiesiskās vides, un beidzot ar izglītības politiku, reģionālo attīstību, tai skaitā, arī novēlotu Rīgas kā reģionāla centra potenciāla izmantošanu. Nav vajadzīgs ekonomists, lai redzētu, ka Rīga daudzu gadu garumā domājusi par ko citu, nevis attīstību. Viļņa un Tallina tikai vizuāli raugoties ir mums priekšā apmēram 10 gadus. Šobrīd ir cerība, ka lielāka prioritāte būs attīstība, nevis pārdale un sadale “savējiem”.
Par uzņēmēju spēju aizņemties. Kreditēšanā vienlīdz būtiska ir uzņēmēju vēlme aizņemties, banku vēlme aizdot, kā arī abu pušu spēja aizņemties un aizdot. Šie četri komponenti veido Kreditēšanas indeksu, kuru šobrīd veidojam, lai sabiedrība redzētu objektīvāku “bildi” par norisēm kreditēšanā. Jāsaka, ka arī uzņēmēju spējā aizņemties Latvijas gadījumā biežāk sastopamies ar riskiem, kas saistīti ar reputāciju, attieksmi pret ilgtspējas jautājumiem un kapitāla izcelsmi. Ļoti daudzos gadījumos šie jautājumi attur bankas no aizdevuma piešķiršanas, un tas pat nav jautājums par pārāk stingrām prasībām no regulatora puses, bet par banku pašu vēlmi pakļaut sevi reputācijas riskiem. Vērts papētīt, kas strādā un spēj investēt, piemēram, Klaipēdas ostā, un, savukārt, kas vēsturiski saimniekoja un bieži turpina saimniekot Latvijas ostās.
Par banku peļņu. Vērtējot banku pelnītspēju pēdējo gadu laikā, svarīgi atsaukt atmiņā, ka vairums lielo banku 2008. gada krīzes gados piedzīvoja zaudējumus vairākus gadus pēc kārtas (visā banku nozarē zaudējumi tuvojās diviem miljardiem eiro). SEB bankai, kura gan savu tirgus daļu tolaik būtiski samazināja, “atkopšanās” prasīja aptuveni astoņus gadus. Raugoties no akcionāru skatupunkta, tikai pēc šiem gadiem banka atkal kļuva rentabla un pēdējos gados var uzkrāt peļņu, domājot par ekonomikas cikla nākamajiem kritumiem.
Ir grūti saprast kritiķu argumentu par “pārāk lielo peļņu”, jo ar zaudējumiem ilgstoši strādājoša banka ir daudz lielāks drauds valsts ekonomikai, nekā tāda, kas pelna, maksā nodokļus, iegulda jaunās darbavietās un attīsta ar finansēm saistītas nozares. Jāatceras, ka bankas ņem vērā to, cik masveidīga bija Latvijas aizņēmēju izvairīšanās no saistību nomaksas, un daļēji attiecina šo pieredzi uz iespējamajām krīzēm nākotnē. Ja nav tīkama pelnoša banka, tad kāda būtu labāka alternatīva – cik Latvijas budžetam izmaksāja “nepelnošās” un likvidētās bankas?
Lai arī mēs vēlāk nekā kaimiņi mostamies no resursu sadales un pārdales posma, un ieejam jaunrades un attīstības posmā, par Latvijas perspektīvu esmu noskaņots optimistiski. Daudzi Latvijas uzņēmumi grib un spēj aizņemties, un bankas labprāt tiem aizdod. Šis process ies plašumā, jo valstī pēdējā laikā esam pieņēmuši vairākus pareizus lēmumus, taču pārmaiņas nenotiek uzreiz. Tas, ka salīdzinoši viegli pārvarējām pandēmijas radītos sarežģījumus un tiekam galā arī ar Krievijas izraisītā kara blakni – inflāciju – liek domāt, ka bailes aizņemties būs atkāpušās.
Pēdējo gadu laikā ir vērojami reāli uzlabojumi gan politiskajā kultūrā, gan pārvaldības principos, gan tik svarīgajā Rīgas domē un valstī kopumā. Redzu, ka lielāks fokuss vērsts uz pagātnes rēgu izskaušanu – ekonomiskie un finanšu noziegumi tomēr tiek uzskatīti par noziegumiem aizvien biežāk. Tāpat tiek veidota labāka augsne, lai uzņēmumi, kas vēlas būt godīgi un vēlas radīt, var būt sekmīgi. Parādās “pātaga” negodīgajiem un saprotamāks “burkāns” godīgajiem un radošajiem uzņēmējiem.
Vienlaikus izšķiroši būs ne tikai kārtot savu iekšējo vidi, bet būt atvērtiem darbaspēkam, idejām un inovācijām arī no ārpuses. Piemēram, būvniecības nozare tuvākajos gados būs vitāli svarīga un ar lielu investīciju potenciālu. Ar to būs saistīta daudzu citu jomu attīstība – energoefektivitātes programmas, ceļu infrastruktūras sakārtošana. Paši saviem spēkiem un ar vecajām metodēm netiksim galā – jābūt drosmīgiem atvērt robežas ārējām idejām, kapitālam un resursam nozarēs, kurās tas ir kritiski svarīgi. Labāk, lai kapitāls un cilvēki grib “braukt” pie mums, nevis mēs paši un mūsu kapitāls grib doties prom.
Visbeidzot, bankas nav vienīgais sabiedrotais investīciju finansēšanā. Ļoti bieži sākotnējā izaugsmes fāzē kapitālu var nodrošināt tikai tā saucamie riska kapitāla fondi. Tāpat pieejama arī birža, obligācijas un citi instrumenti. Tomēr bankas ir un, visticamāk, paliks lielākais investīciju finansētājs. Un bankas patiešām gaida ambiciozus, caurskatāmus, uz ilgtermiņa attīstību vērstus uzņēmumu finansēšanas pieprasījumus – nozarē pat esam aprēķinājuši, ka 2023. gadā kreditēšanas kāpināšanai pieejami 3,3 miljardi eiro. Liels potenciāls te būs zaļajai kreditēšanai, daudzdzīvokļu māju siltināšanas projektiem, privātās–publiskās partnerības iniciatīvām. Nauda burtiski “gaida” attīstības iniciatīvas, kas sekmēs ražošanas izaugsmi, inovāciju attīstību, tehnoloģisko uzrāvienu, radot augstu pievienoto vērtību visai ekonomikai.
Papildu informācijai:
Lita Juberte-Krūmiņa, SEB bankas Korporatīvās komunikācijas vadītāja – 25145203, lita.juberte-krumina@seb.lv
Vairāk par SEB grupu Latvijā:
Twitter/SEB_Latvia, Facebook/SEB.Latvia, YouTube/SEBlatvia, LinkedIn/Seb-banka-latvia
www.seb.lv
SEB grupa ir vadošā finanšu pakalpojumu sniedzēja Ziemeļeiropā. Kā banka ciešām un ilgtermiņa attiecībām, SEB Zviedrijā un Baltijā piedāvā finanšu konsultācijas un plašu finanšu pakalpojumu klāstu. Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Vācijā SEB darbības galvenā prioritāte ir korporatīvo un investīciju bankas pakalpojumu sniegšana uzņēmumiem un institucionālajiem klientiem. SEB grupas darbību starptautiskā līmenī apliecina pārstāvniecība 20 pasaules valstīs. Uz 2022. gada 31. decembri SEB grupas kopējie aktīvi veido 3 533 miljardus Zviedrijas kronu, kopējie aktīvi pārvaldīšanā – 2 123 miljardi Zviedrijas kronu. SEB grupā strādā 16 000 darbinieku. Vairāk par SEB grupu: www.sebgroup.com.
